Spociņdarbnīca

Skolēnu rudens brīvlaikā Naujenes bibliotēkā notika grāmatu raganiņu salidojums - īpaša radošā darbnīca bērniem, kurā grāmatu lappuses pārtapa par maģiskām būtnēm – raganām. Bērni ar prieku locīja, līmēja un rotāja, veidojot katru raganu unikālu. Tām tika piešķirtas cepures, slotas un pat mazi aksesuāri, kas atspoguļoja bērnu iztēli. Darbnīcas mērķis bija ne tikai attīstīt radošās prasmes, bet arī iepazīstināt bērnus ar latviešu kultūras tēliem un to nozīmi.

Lai gan mūsdienu popkultūrā raganas bieži tiek attēlotas kā biedējošas vecenes ar kārpu uz deguna, latviešu mitoloģijā raganas ir daudzslāņainas būtnes. Tās var būt gan labās, gan ļaunās – baltās un melnās raganas. Labās raganas ir zintnieces, dziednieces, gaišreģes, kas vāc ārstniecības augus, pareģo nākotni un palīdz cilvēkiem. Ļaunās raganas savukārt tiek saistītas ar burvestībām un pārvērtībām, bet arī tās ir daļa no senajiem tautas priekšstatiem, nevis vienkārši “sliktas”.

Latviešu folklorā raganas ir sieviešu kārtas pārdabiskas būtnes, kas bieži vien saistītas ar zināšanām, dabas spēkiem un maģiju. Tās minētas teikās, pasakās un ticējumos. Interesanti, ka senāk raganas varēja būt arī vīrieši, un nereti tās attēlotas kā skaistas meitas ar linu baltiem matiem, kas dzīvo mežos un šūpojas koku zaros. Vārda “ragana” etimoloģija saistīta ar vārdu “redzēt” – raganas bijušas gaišreģes, kas redz vairāk nekā citi.

Darbnīca notika tieši veļu laikā – senajā latviešu gada posmā, kad ticēja, ka mirušo gari jeb veļi atgriežas pie dzīvajiem. Šis laiks, kas aptver rudens mēnešus, ir klusuma, pārdomu un cieņas periods, kad senči tiek godināti ar mielastiem, sveču gaismu un klusām sarunām. Raganas šajā kontekstā nav bieds, bet tilts starp pasaulēm – tās saprot dabu, dziedina un glabā senču zināšanas. Veļu laiks ir piemērots brīdis, lai runātu par garīgumu, saknēm un latviešu tautas gudrību.

Šāda darbnīca ne tikai veicina bērnu radošumu, bet arī palīdz atbrīvoties no stereotipiem par mitoloģiskajiem tēliem. Ragana nav tikai Halovīna bieds – tā ir daļa no mūsu kultūras mantojuma, kas pelnījusi cieņu un izpratni. Bērni, veidojot savas raganas, iepazina šo tēlu no jauna – kā gudru, noslēpumainu un spēcīgu būtni, īpaši laikā, kad senču gars ir tuvāk nekā jebkad – veļu laikā.