trešdiena, 2020. gada 30. decembris

Piedalies aizraujošā "Ziemas e-viktorīnā"!

 Ziemassvētki un Jaunais gads ir brīnumu gaidīšanas laiks! Tas ir laiks, kuru mēs pavadām ģimenes un draugu lokā, izrotājot eglīti, sagatavojot dāvanas, cepot piparkūkas un baudot ziemas priekus.


Naujenes tautas bibliotēkas Bērnu nodaļa piedāvā bērniem un jauniešiem piedalīties  aizraujošā 

"Ziemas e-viktorīnā"!🎄

Jūs varat pārbaudīt savas zināšanas, uzzināt daudz jauna un interesanta par Ziemassvētku un Jauna gada svinēšanās tradīcijām, ticējumiem, mīklām un pasakām!

🔊❗Piedalies pats  un pastāsti savam draugam!

"Ziemas e-viktorīnas" saiti atradīsi  šeit......

vai ienāc  https://kahoot.com/  un atrodi spēli 

ar PIN 01416450

🔊Ielogojoties, uzraksti savu vārdu un vecumu.


Atbildēt uz jautājumiem var
līdz 2021. gada 12. janvārim plkst. 23.00!

                                         Vēlam  veiksmi un jautri pavadīt brīvo laiku!!!

Ja rodas jautājumi!!!
 Raksti uz epastu: biblioteka@naujene.lv  
vai zvani 65450246
(bibliotēkas darba laikā)

trešdiena, 2020. gada 23. decembris

E-radošā darbnīca

 Naujenes tautas bibliotēka  piedāvā  e-radošo darbnīcu "Ziemassvētku brīnums tavās rokās" svētku  dekora veidošanai, jo diemžēl klātienē tikties mēs pašlaik nevaram!!! Tas ir mūsu pirmais mēģinājums izveidot   e-radošo darbnīcu !!!  


Mēs  būsim ļoti priecīgi, ja Jūs publicēsiet savus Ziemassvētku dekorus, kurus izveidojāt, izmantojot mūsu e-radošu darbnīcu!!! Foto lūdzu atsūtiet uz bibliotēkas e-pastu: biblioteka@naujene.lv 

piektdiena, 2020. gada 18. decembris

E-konkursa “Ja, es būtu “Bērnu žūrijas” grāmatu autors, tad…!” rezultāti

Naujenes tautas bibliotēka no 2020.gada 23. novembra līdz 12. decembrim izsludināja jaunu lasīšanas veicināšanas E- konkursu visiem „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” grāmatu mīļotājiem. Konkursa mērķis bija popularizēt „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas grāmatas, attīstīt lasītāju radošās spējas un veicināt interesi par lasīšanu.

Saite uz konkursa nolikumu, skat. šeit

Konkursā ņēma dalību 16 dalībnieki.

Konkursa žūrijas vērtējums:

 Izvērtējot e-konkursa iesūtītos darbus žūrija nolēma piešķirt :

1. vietu vecuma grupā 5+  Evelīnai Ņikitinai
2. vietu vecuma grupā 5+  Sandrai Minovai
3. vietu vecuma grupā 5+ Anastasijai Ivanovai

Paldies par dalību un iesūtītiem darbiem:
Damianam Diklabam, Dairim Diklabam, Artūram Šostakam, Veronikai Vansovičai, Annai Šostakai, Milanai Jermolajevai.

1. vietu vecuma grupā 9+  Timuram Lapkovskim
2. vietu vecuma grupā 9+  Liānai Ružai
3. vietu vecuma grupā 9+  Viktorijai Sukonkinai

Paldies par dalību un iesūtītiem darbiem:
Aleksandrai Solimai, Nikolajam Kokinam, Eritai Litvinskai.

1. vietu vecuma grupā 15+  Santai Bulei


Aicinam visus e-konkursa dalībniekus saņems diplomus un balvas 
 Naujenes tautas bibliotēkā,
(Daugavas ielā 31A, Krauja, Naujenes pagasts, Daugavpils novads, tālr.65450246) 
no 18. līdz 19. decembrim, bibliotēkas darba laikā.

Konkursam iesūtīto darbu apskats.

Vecuma grupa 5+

  • Izvēlējās „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas  Annas Ļenasas grāmatu "Krāsu mošķis"

 

Darbu iesūtīja Evelīna Ņikitina, 7 gadi


Krāsu mošķis…


Reiz dzīvoja Krāsu mošķis. Viņam ļoti nepatika spilgtas krāsas un viņš vienmēr traucēja bērniem zīmēt!

Mazai meitenei Evai ļoti patika krāsot un vienu vakaru viņa izdomāja uzzīmēt skaitu ziedu. Krāsu mošķis to uzzināja un nopriecājās, ka var izjaukt visu zīmējumu un sabojāt meitenei Evai garastāvokli.

Eva paņēma baltu lapu un ķerās pie darba. Krāsu mošķis tik vien gaidīja, ka varēs sajukt Evas krāsas, lai tik nesanāktu skaits zieds!

Meitene paņēma dzeltenu krāsu, un Krāsu mošķis ātri samaisīja to ar sarkano! Krāsu mošķis pat nenojauta, ka no krāsu sajaukšanas var sanākt citi toņi. Meitenei sanāca ļoti skaita oranžā ziedlapiņa.

Krāsu mošķis sadusmojās un kad Eva paņēma sarkanu krāsu, viņš ātri samaisīja to ar zilu. Kāda izbrīna Krāsu mošķim bija, kad viņš ieraudzīja…..violeto krāsu!

Nu gan sadusmojās Krāsu mošķis un kad meitene sāka zīmēt dzeltenu ziedlapiņu, viņš samaisīja to ar zilu! Dusmīgs palika Krāsu mošķis, kad ziedlapiņa sanāca zaļa!

Krāsu mošķis saprata, ka arī ar krāsām var spēlēties un sajaukt tos. Un var sanākt skaisti un spilgti toņi, ar kuriem var zīmēt un padarīt pasauli krāsaināku!


  • Izvēlējās„Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas Marjusa Marcinkeviča grāmatu "Svizis"




Darbu iesūtīja Sandra Minova , 8 gadi

Svizis...
Govs un sivēns katru dienu devās apciemot zivi un pārbaudīt, vai viņai pietiek gaisa. Ja āliņģis bija aizsalis, sivēns to atkal izurba. Sivēns izdomāja sarīkot sacīkstes – abi ar govi ar slidām laidām pa ledus virsu, bet zivs viņiem sekoja zem ūdens. Uz kalna šo jautrību vēroja zaķis, kuram ļoti gribējās pievienoties pulciņam. Zaķis atnesa no mājām savas slidas, uzvilka tās un devās pie kompānijas. “Vai drīkstu jums pievienoties?” viņš bikli jautāja. “Jā, nāc droši bariņā!” teica govs. Zivs uzrakstīja uz ledus “cuas ivet āk”. Zaķis nesaprata, ko zivs raksta, bet govs un sivēns paskaidroja zaķim, ka zivs vēlas zināt viņa vārdu. “Esmu Pūkainītis!” teica zaķis un izvilka no kabatām trīs burkānus, lai pacienātu savus jaunos draugus. 


  • Izvēlējās „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas Ulfa Starka grāmatu "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs"






Darbu iesūtīja Damians Diklabs, 8gadi


 Zaiputns
Zaiputns dzīvo ozola dobumā. Parasti ēd kaitēkļus, bet dažreiz arī burkānus.















Darbu iesūtīja Dairis Diklabs, 7 gadi


Ptalepanda
Ptalepanda dzīvo Kīnas kalnos. Viņas barojas ar bambusu.
















Darbu iesūtīja Artūrs Šostaks, 6 gadi


Darbu iesūtīja  Veronika Vansoviča, 9 gadi


Biletik
Naktī viņš staigā pa ūdeni un vēro naksnīgās zvaigznes, bet pamostoties pastaigājas pa varavīksni un bauda pirmos saules starus.









Darbu iesūtīja Anastasija Ivanova, 10 gadi


Dabīgs dievs
Šis dzīvnieks dzīvo mežā. Viņš māk ārstēt ļaudis un dzīvniekus, bet tajā pašā laikā viņš var nogalināt.
Viņam nav  nosaukuma, bet visi sauc viņu par Dabīgu dievu. Pie viņa ir maģija, bet viņš viņu izmanto ļoti reti, tikai tad, kad viņam vajag apceļot ļaudis vai dzīvniekus. Viņš dzīvo bezgalīgi un visu savu dzīvi sargā dabu un dzīvniekus.










Darbu iesūtīja Anna Šostaka, 12 gadi

Vecuma grupa 9+


  • Izvēlējās „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas Ineses Zanderes grāmatu "Bērns, kas neiekrita"






Darbu iesūtīja Milana Jermolajeva, 9 gadi

BĒRNS, KAS IEKRITA

Dzīvoja divas māsas. Viena māsa bija laba, bet otra bija slikta. Labā māsa viesiem palīdz, sliktā māsa nevienam neko nepalīdzēja.

Kādu dienu labajai māsai notika nelaime – viņa iekrita sliktu cilvēku izliktajā slazdā. Meitene lūdza palīdzību. Netālu no šis vietas bija otrā māsa – sliktā māsa. Lai viņa bija sliktā māsa, bet tomēr gribēja palīdzēt, taču nezināja kā. Viņā stāvēja un kliedza:

- Palīgā! Palīdziet manai māsai! Palīgāāāāāā!

Māsa kliedza, kliedza, bet neviens neatsaucās. Meitene sāka meklēt kādu priekšmetu, ar kuru varētu atbrīvot māsu. Ilgi staigāja un meklēja. Te pamanīja šķēres. Paņēma tās un … hopā – izdevās māsu atbrīvot. No šīs dienas māsas kļuva par labākajām draudzenēm. Un sliktā masa vairs nebija sliktā māsa. Māsas tagad abas kopā palīdzēja citiem cilvēkiem, kas nonāca nelaimē.

Taču tā atkal nebija vienmēr, jo kādu dienu māsas sastrīdējās ne par ko. Tad kādu dienu sliktā māsa apbizoja savu māsu atkal ne par ko – sagribēja un apbizoja.

Labajai masai tas viss apnika un viņa atņēma no sliktās māsas mīksto rotaļlietu, kuru tā atnesa. Bet tas nepalīdzēja, viņas sastrīdējās vēl vairāk.

Sliktā māsa apvainojās un aizgāja prom, viņa aizgāja dzīvot uz melno māju. Labā māsa nomierinājās un saprata, ka rīkojās nepareizi. Viņa sāka uztraukties un pārdzīvot pa savu māsu. Meitene devās pie māsa un lūdza piedošana. Kad viņa to palūdza, pēkšņi melnā māja palika balta. Un māsas tajā vēl joprojām dzīvo draudzīgi un palīdz tiem, kas nokļuva nelaimē.


  • Izvēlējās „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas Edgara Valtera grāmatu "Poķu grāmata"









Darbu iesūtīja Aleksandra Solima, 9 gadi

POĶU GRĀMATA



Kādā mežā dzīvoja poķi. Viņiem bija 100 gadu. Kādu dienu atnāca cilvēki, viņi gribēja izcirst visu poķu mežu!

Te pēkšņi viens no poķiem sāka klepot. Sākumā cilvēki tam nepievērsa uzmanību. Taču poķis visu laiku klepoja, klepoja, klepoja … Šajā dienā cilvēki pēkšņi aizgāja prom. Kad viņi bija prom, poķi aizgāja mazgāties. Izrādās, poķi klepo tad, kad ir netīri, ļoti netīri.

Pienāca jauna diena. Cilvēki atkal atnāca, tikai tagad tie atnāca un atveda traktoru. O, kāpēc vajag traktoru. Izrādās cilvēki gribēja tikai iztīrīt poķu mežu no vecajiem kokiem, kuri traucēja augt jauniem kokiem. Bet … Poķu vairs nav. Kur tad viņi ir? Izrādās poķi aizgāja mazliet uz citu vietu. Cilvēki atkal sagribēja būt tur, kur bija poķi, kur bija uzceltas viņu mājas.

Cilvēki ilgi staigāja pa mežu, kamēr atrada poķu māju. Poķi gribēja paslēpties, taču jau bija par vēlu. Izrādās, ka cilvēki negribēja vairs neko sliktu darīt poķiem. Viņi gribēja draudzēties ar poķiem. Nu ko – poķi piekrita. Viņi dzīvoja laimīgi, vairs neslēpās no cilvēkiem, jo tagad visi bija draugi.

Bet te vienu dienu atnāca citi cilvēki, un viņi gribēja visus poķus izraut un iestādīt savā dārzā. Poķiem bija bail, viņi sāka skriet un slēpties no šiem cilvēkiem. Kad cilvēki to ieraudzīja, viņi saprata, ka tie nav koki, bet gan poķi. Viņi sāka dzīties poķiem pakaļ. Poķiem bija tik bail, ka viņi paslēpās savās mājās. Kad cilvēki ieraudzīja, ka poķi paslēpās savās mājās, viņi sāka kliegt:

- Āāāāā! Ēēēēēē! Āāāāā! Ēēēēēē!

Jo cilvēki vairāk kliedza, jo poķi kļuva lielāki un lielāki/ Tik lieli, ka mājās jau vairs nebija vietas un tās sabruka ar blīkšķi.

Tagad cilvēkiem palika bail un tie kliedza vēl vairāk un skaļāk:

- Āāāāā! Ēēēēēē! Āāāāā! Ēēēēēē!

Tagad cilvēki gribēja paslēpties savās mājās, bet cilvēku mājas sabruka – boms, bums, bims, bloms. Nu cilvēkiem vairs nav māju, viņi vairs nedraudzējas ar poķiem.

Un ko poķi? Poķi aizgāja gulēt bēdīgi un dusmīgi… Taču nākamajā dienā bija Ziemassvētki. Tie ir svētki, kad visiem jābūt labiem, laimīgiem, jāaizmirst viss sliktais. Pie poķiem atnāca Ziemassvētku vecītis. Poķi neprasīja viņam dāvanas, bet lūdza pārvērst par cilvēkiem. Ziemassvētku vecītis tā arī izdarīja.

Poķi – cilvēki devās pie īstajiem cilvēkiem ciemos. Bet cilvēki jau nezināja, ka tie ir poķi. Ielaida viņus mājās un piekrita draudzēties.

Darbu iesūtīja  Liāna Ruža, 9 gadi

POĶU PIEDZĪVOJUMI


Reiz vienā mežā dzīvoja mazi cilvēciņi – poķi. Viņi bija ļoti nabadzīgi, tik nabadzīgi, ka viņiem pat nebija pirts.

Viņi devās meklēt pirti, kur varētu nomazgāties. Ilgi gāja pa savu mežu, te pēkšņi ieraudzīja pirtiņu, un poķi teica:

- Oho, te ir pirtiņa, te var nomazgāties!

Un poķi aizgāja uz pirti. Taču poķi nezināja, ka tā ir cilvēku pirts. Poķi mierīgi mazgājās pirtī, līdz pēkšņi uz pirti atnāca cilvēki. Cilvēki katru dienu pulksten 4:30 gāja uz pirti mazgāties. Bet šodien šajā laikā viņu pirtī mazgājās cilvēki.

Cilvēki ienāca savā pirtī un … skaļi iekliedzās:

- Āāāāāāāāāāāāāāāā!

Poķi arī iekliedzās:

- Āāāāāāāāāāāāāāāā!

- Kas jūs esat? – jautāja cilvēki.

- Mēs esam poķi, poķi, kuriem nav savas pirts.

- Jums ir paveicies. Mēs esam cilvēki, bet mēs neesam skopi cilvēki, varat mazgāties mūsu pirtī, kad vien gribat.

Pagāja gads. Nu cilvēki un poķi bija labākie draugi. Bet pa šo gadu poķi bija kļuvuši bagāti, jo nejauši savā mežā atradu apslēpto manto, ko tur bija paslēpuši viņu vecevecvecvecvectēvi. Par šo naudu poķi sev uzcēla pirti un nopirka mašīnu. Taču poķi vairs nebija labie poķi. Viņi kļuva skaudīgi, lepni un vairs nebija cilvēku labākie draugi. Viņi visu laiku lielījās ar savu bagātību. Taču pienāca diena, kad nauda beidzās, un poķi atkal bija nabagi. Un pirts nodega, jo bija pārāk karsti sakurināta.

Taču cilvēki neturēja ļaunu prātu un piedāvāja atkal draudzēties. Poķiem bija kauns, ka neprata visu laiku būt labi. Viņi ļoti, ļoti nožēloja, ka rīkojās slikti, ka pameta draugus. Un atkal poķi un cilvēki sāka dzīvot kopā un mazgāties kopā pirtī.

Darbu iesūtīja  Nikolajs Kokins, 9 gadi

POĶU NEPARASTIE PIEDZĪVOJUMI

Koka mājā dzīvoja poķu ģimene. Kādu dienu viņiem ienāca doma, ka viņi grib iet mazgāties. Oi, sen viņi nebija mazgājušies!

Un tā viņi devās meklēt vietu, kur var mazgāties. Gāja pa mežu, ilgi gāja. Mežs bija tik biezs, ka vienreiz pat apmaldījās. Bet tā kā Poķu bērni mācījās skolā, tad viņi noteica debespuses pēc ķērpjiem. Viņiem likās neparasti, ka mežā nesatika neviena dzīvnieka. Viņi domāja, ka dzīvnieki parādīs ceļu uz to vietu, kur var nomazgāties. Nācās atgriezties mājās netīriem.

Nākamajā dienā viņi atkal gāja mazgāties. Atkal gāja ļoti ilgi pa mežu. Pēkšņi aiz kokiem pamanīja upi un gāja pie tās. Upe bija maziņa, tā bija ne upe, bet upīte. Taču ūdens tajā bija ļoti tīrs un poķi nolēma tajā nomazgāties. Ūdens upītē bija silts, jo to sasildīja saulīte. Kad poķi nomazgājās, viņi devās atpakaļ mājās.

Kad poķi atnāca mājās, tad izrādās bija sajukuši gadalaiki un visi gaidīja Ziemassvētkus. Poķi arī ātri sāka gatavoties Ziemassvētkiem, jo tie būs jau rīt. Tā var būt tikai poķu mežā!

Ātri vajadzēja atnest eglīti, jo Ziemassvētku vecītis nenāks, ja nebūs egles. Un tā devās uz mežu pēc eglītes. Līdzi paņēma lāpstu, jo negribēja eglīti nocirst. Viņi izdomāja to izrakt un iestādīt pie savas poķu mājas.

Pašā meža malā atrada nelielu, bet kuplu eglīti. Izraka to un nesa mājās. Iestādīja eglīti pie mājas un sāka to pušķot. Iekarināja rotaļlietas, spuldžu virteni un konfektes. Kad eglīte bija izpušķota, poķi devās gulēt un gaidīt Ziemassvētku vecīti.

Kamēr poķi gulēja, 10 reizes uzkrita sniegs un Ziemassvētku vecītis pa to atveda dāvanas poķiem un nolika zem eglītes, jo steidzās vēl pie citiem bērniem.


  • Izvēlējās „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas Viestura Ķerus grāmatu "Meža meitene Maija"








Darbu iesūtīja Viktorija Sukonkina, 9 gadi

MEITENE MAIJA

 Reiz dzīvoja meitene Maija. Viņai bija vislabākais tētis pasaulē. 


Kādu dienu viņa ar tēti aizgāja pastaigāties uz mežu. Staigājot pa mežu, viņi izdomāja, ka nākamajā dienā Maija ies ekskursijā uz mežu viena pati, bet tētis ies pēc tam.

Nākamajā dienā tētis aizmirsa no rīta pamodināt Maiju. Maija pamodās, bet tēta blakus nav. Maija sāka uztraukties un visiem jautāt, kur palicis tētis. Neviens neko nezināja un Maija neko nesaprata.

Bet tētis gāja viens ekskursijā. Kad viņš jau bija 1 km nogājis no mājām, atcerējās, ka aizmirsa pamodināt Maiju. Nu ko, bija jāiet atpakaļ uz mājām pēc Maijas.

Kad tētis pienāca pie mājām, redzēja, ka Maija sēž uz soliņa un raud. Maija pacēla galvu un ieraudzīja tēti. Tētis visu paskaidroja, un viņi kopā devās ekskursijā uz mežu. Mežā viņi vēroja dažādus dzīvniekus. Tagad Maija zinās, ko stāstīt skolā par meža dzīvniekiem.

Nākamajā dienā tētis un Maija izdomāja doties ekspedīcijā uz pļavu, jo Maijai skolā jāzina viss arī par pļavu. Sākumā viņi pētīja pļavas augus, tad dzīvniekus. Bet tad tētis teica, ka labi būtu pētīt mākoņus. Maija un tētis apgūlās zālē un pētīja mākoņus. Ko tik tur nevarēja ieraudzīt! Garām aizpeldēja gan meža, gan pļavas dzīvnieki, gan neparasti radījumi ar pāva astēm un spurainiem nagiem.

Nu viss bija izpētīts un Maija ar tēti vairs nezināja ko darīt. Tad tētis piedāvāja jau tagad sākt gatavoties Ziemassvētkiem un mācīties dzejoļus. Pa šo laiku varēs iemācīties daudz dzejoļu. Un tā Maija sāka mācīties dzejoļus un jau vasarā domāt par Ziemassvētkiem.

Kad pienāca Ziemassvētki, Maija zināja ļoti daudz dzejoļu, kurus varēs skaitīt Ziemassvētku vecītim.

Pirms Ziemassvētkiem viņi ar tēti pušķoja eglīti, kas auga pie viņu mājās. Viņi to necirta, lai aug kupla un liela. Eglītē sakarināja mantiņas, salika svecītes. Un devās cept piparkūkas, lai, kad atnāks Ziemassvētku vecītis un viņa palīgi rūķi, varētu ts pacienāt. Viņi ēdīs cienastu, bet Maija stāstīs svētku dzejoļus.

Darbu iesūtīja Timurs Lapkovskis, 9 gadi

KĀ MEITENE MAIJA SVIN ZIEMASSVĒTKUS 

Bija decembris un meitene Maija kopā ar savu ģimeni gatavojās svinēt Ziemassvētkus. Viņi pušķoja eglīti, sakārtoja māju un gaidīja Ziemassvētku vecīti. Gaidīja un visi kaut ko darīja. Maija cītīgi mācījās dzejoli par eglīti, mamma cepa piparkūkas. Piparkūkas bija līdzīgas maziem cilvēciņiem, zvaigznītēm un dāvanām. Tētis devās uz pilsētu, lai nopirkt visu vajadzīgo svētkiem.

Nu ko – viss bija skaisti, viss un visi bija gatavi svētkiem. Te pēkšņi tālumā sadzirdēja neparastu skaņu – čup, čap, čup, čap. Maijas ģimene nevarēja saprast, kas tas ir. Viņi satrūkās un nobijās. Tikai Maija nenobijās, piegāja pie durvīm un jautāja:

- Kas tur ir?

- Tas esmu es – Ziemassvētku vecītis! Palīdziet man!

Maija tā jau arī domāja, ka tas Ziemassvētku vecītis, tāpēc arī viņa nenobijās. Viņa piegāja pie tēta un pastāstīja, ka Ziemassvētku vecītim notikusi nelaime, ka vajag viņam palīdzēt. Izrādās, ka viņš ir iesprūdis skurstenī, jo gribēja pa to nokļūt pie Maijas un nolikt dāvanas. Tētis uzkāpa uz jumta un izvilka Ziemassvētku vecīti.

Nu svētki var sākties! Maija pastāstīja dzejoļus, un visi saņēma dāvanas.


MEITENE MAIJA 

Dzīvoja ziņkārīga meitene Maija. Viņa bija ziņkārīga, jo visu gribēja zināt. Meitene jau daudz o zināja, viņa zināja un pazina daudzus kukaiņus un dzīvniekus, putnus un augus. Zināja kā augi aug, zināja ko ēd dzīvnieki, kā dzīvo dažādos gadalaikos.

Kādu dienu Maijas tētis piedāvāja meitenei kopā taisīt putnu būrīti. Maija šī ideja iepatikās. Kā teikts, tā darīts! Un viņi kopā sāka taisīt putnu būrīti. Putnu būrīti tētis taisīja no koka un plastikāta. Bet pa to laiku Maija domāja, ko putniem būrīti ielikt ēst.

Pēc nedēļas putnu būrītis jau bija gatavs. Tas bija gatavs tieši Maijas dzimšanas dienā. Šajā dienā pie Maijas atnāca draugi. Viesus meitene cienāja ar torti. Pēc tam visi kopā devās iekarināt kokā putnu būrīti. Tikko tas bija piestiprināts, kā tūlīt atlidoja strazdi un sāka čivināt no prieka, ka viņiem ir beidzot sava māja.

Taču pārsteigumi šajā dienā nebeidzās, jo Maiju gaidīja pārsteigums – tētis viņai uzdāvināja skudru fermu. Nu būs ko pētīt, būs ko darīt! Bet tas jau būs cits stāsts…

Darbu iesūtīja Erita Litvinska, 12 gadi



Vecuma grupa 15+

  • Izvēlējās „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020” kolekcijas Džeja Ašera grāmatu "Trīspadsmit iemesli"


Darbu iesūtīja Santa Bule, 15 gadi




„Trīspadsmit iemesli” ”grāmatas turpinājums.

Pēc kāda laika Klejs satiek Skaju. Klejs kļūst par labu draugu Skajai, jo Skajas grūtajā dzīves periodā Klejs bija vienīgais cilēks, kurš atbalstīja Skaju un vienkārši bija blakus. Skaja jautāja Klejam:" Kāpēc tad tu pienāci pie manis un interesējies par mani"? Klejs atbildēja: "Kādreiz man bija bail pienākt un vienkārši iesākt sarunu un pajautāt, vai vajadzīga palīdzība, es nobijos un vienam cilvēkam kļuvu par pašnāvības iemeslu izrādās tas ir svarīgi, svarīgi vienkārši parunāt, uzklausīt un nepaiet garām"... Klejs teica.